Stāsts par apņēmību, darbu un drosmi sapņot lielus sapņus. Par jaunību, kas nebaidās no disciplīnas, bezmiega naktīm un augstiem mērķiem, jo zina – panākumi nerodas nejauši. Šī ir saruna par ceļu uz profesionālo virtuvi, kur talants satiekas ar neatlaidību un vēlmi katru dienu kļūt labākam.
Intervijā iepazīstam Fjodoru Ņekazakovs – jaunu, mērķtiecīgu Bulduru tehnikuma pavāru programmas audzēkni, kurš jau mācību laikā sper soli pasaules līmeņa profesionālajā arēnā, gatavojoties dalībai prestižajam Bocuse d’Or konkursam. Kopā ar Fjodoru un pasniedzēju Vitu Moricu runājam par izaugsmi, mentoru nozīmi, konkurences spiedienu un cenu, ko prasa augsti mērķi, kā arī par pārliecību, ka smags darbs šodien ir pamats rītdienas panākumiem.
Fjodors Ņekazakovs konkursā “Skills Latvia 2025”
Intervijā piedalās:
Fjodors Ņekazakovs – Bulduru tehnikuma pavāru programmas 4. kursa students
Vita Morica – pavāru programmas vadītāja un pasniedzēja
Fjodor, lūdzu, iepazīstini ar sevi.
Fjodors:
Mani sauc Fjodors Ņekazakovs, man ir 18 gadi. Esmu Bulduru tehnikuma pavāru programmas 4. kursa students. Šobrīd aktīvi gatavojos dalībai prestižajā starptautiskajā pavāru konkursā Bocuse d’Or, kas 2026. gada 15. martā notiks Marseļā, Francijā. Konkursā piedalos kā pavāra palīgs Latvijas komandā.
Vai 4. kursa students jau var sevi saukt par pavāru – gan profesionāli, gan cilvēcīgi?
Vita Morica:
Daļēji – jā. Fjodors jau ir krietni pārsniedzis vidusmēra jaunā pavāra līmeni. Viņa izaugsmi raksturo neatlaidība, augstas darba spējas un spēja pārvarēt jaunības maksimālismu. Mācību procesa sākumā tas sagādāja nelielas grūtības, taču, “aplaužot radziņus” un ieguldot darbu, viņš ir sasniedzis ļoti labus rezultātus, ko Fjodors mums pierāda atkal un atkal.
Fjodors:
Pieredze, ko esmu guvis gan šovasar, gan visu mācību gadu laikā praksēs restorānos, ļauj man sevi saukt par pavāru. Prakses laikā ir bijušas situācijas, kad pilnībā pārņemu savu darba zonu – no sagatavēm līdz pasūtījumu izpildei. Brīžos, kad pirmais karstais ēdiens “iet uz mani”, es jūtos kā pilntiesīgs pavārs.
Tomēr es sev teikšu, ka patiesi esmu pavārs, tad, kad vasarā absolvēšu Bulduru tehnikumu, saņemšu diplomu un direktores rokas spiedienu.
Fjodors ar kursabiedru Bulduru tehnikumā (mācību process)
“Skills Latvija 2025”
Vai nākotnē redzi sevi arī kā pasniedzēju Bulduru tehnikumā?
Fjodors:
Ja būtu labs piedāvājums un būtu nepieciešama palīdzība, es to apsvērtu. Taču šobrīd vairāk skatos nākotnē – kur profesionālās izaugsmes ceļi mani aizvedīs.
Kad saprati, ka virtuve un pavāra profesija ir tev tuva?
Fjodors:
Es neteiktu, ka tā ir mana misija vai aicinājums – drīzāk iedvesmas avots. Pavāra profesija man ļauj izpausties kā māksliniekam. Kopš bērnības man ir paticis radīt ko jaunu, eksperimentēt, meklēt neparastus risinājumus. Virtuvē to var izdarīt visplašāk – savienot nesavienojamas garšas, izdomāt jaunas receptes un parādīt pasaulei jaunas ēdienu interpretācijas.
Vai pats arī radi jaunus ēdienus?
Fjodors:
Pilnīgi no nulles – vēl ne. Šeit man vēl pietrūkst pieredzes. Taču ar grāmatām, internetu un eksperimentēšanu var daudz ko apgūt. Esmu radījis savas interpretācijas un devis tās cilvēkiem nogaršot.
Kādas īpašības ir vissvarīgākās pavāra profesijā?
Fjodors:
Vēlme. Ne tikai būt pavāram, bet darīt to, kas patiesi patīk. Neiet tur, kur nejūties labi, un nemācīties to, kas neinteresē. Šajā profesijā svarīga ir emocionālā un fiziskā izturība, disciplīna un gatavība strādāt.
Tu minēji emocionālo izturību. Ko ar to domā?
Fjodors:
No malas tas nav redzams, bet pavāra darbs ir ļoti emocionāls. Tas ir darbs ar galvu, ar cilvēkiem, ar stresu. Augsta līmeņa restorānos, īpaši šefpavāra vai su-šefa amatā, tu esi darbā nepārtraukti – arī brīvdienās. Tu domā par receptēm, komandu, kontaktiem. Brīdī, kad sāc dzīvot darbam, nevis sev, tas kļūst ļoti smagi. Tas ir 24/7 režīms.
Vita Morica:
Fjodors šo profesijas realitāti ir sapratis ļoti ātri – gan plusus, gan mīnusus.
Kad to izjuti visspēcīgāk?
Fjodors:
Gatavojoties konditoru konkursam. Man nebija nevienas brīvdienas – 15 stundas dienā uz kājām, treniņi, darbs. Bija dienas, kad pat nebija laika paēst. Pēc tam – mājās, trīs banāni un gulēt bez spēka.
Kad sākās tava dalība konkursos?
Vita Morica:
Jau pirmajos konkursos Fjodoru pamanīja. Konkursi disciplinē, attīsta stresa noturību, darba kvalitāti un palīdz saprast, kā sevi pozicionēt profesionālajā vidē.
Fjodors:
Konkursi ļauj augt gan kā pavāram, gan kā cilvēkam. Tā ir pieredze, kontakti un iespēja būt vidē, kur jūtos kā zivs ūdenī.
Pastāsti par Bocuse d’Or – ko tas tev nozīmē?
Fjodors:
Bocuse d’Or ir viens no prestižākajiem pavāru konkursiem pasaulē – sava veida pavāru olimpiskās spēles. Esmu pavāra palīgs Latvijas komandā, strādāju kopā ar Dināru Zvidriņu. Mūsu komandā iesaistīti arī ārvalstu šefpavāri, kas palīdz ar idejām un tehniku. Sacensības notiek lielā arēnā, darbs ir precīzi strukturēts, ar stingriem laika un tehniskajiem noteikumiem.
Vita Morica:
Tas ir milzīgs gods. Fjodors tika izvēlēts no vairākiem kandidātiem, un viņš ir vienīgais tik jauns students Latvijā, kas nonācis šāda līmeņa komandā.
Pēc uzvaras “Latvijas gada restorāna konditors” pavāru programmas 4. kursa audzēkņi Fjodors Ņekazakovs , Rūdolfs Bušs un pasniedzējas Vita Morica, Anna Brice
“Latvijas gada restorāna konditors” , Rūdolfs Bušs, Fjodors Ņekazakovs.
Uzvara “Skills Latvia 2025”
“Skilss Latvija 2025”
Kā notiek gatavošanās?
Fjodors:
Treniņi notiek kopš decembra. Mēs strādājam ar organizatoru uzdevumiem, slīpējam kustības, laikus, temperatūras. Produkti un konkrētie ēdieni pagaidām ir noslēpums.
Mana ikdiena sākas ap pieciem no rīta – sagatavoju virtuvi, trenējamies, analizējam kļūdas. Brīvdienu nav. Vakaros, lai atslēgtos, spēlēju volejbolu.
Cik konkursos jau esi piedalījies?
Fjodors:
Divi – SkillsLatvia, kur uzvarēju, un Gada konditors, kur arī izcīnījām uzvaru. Bocuse d’Or būs trešais. Gada konditors bija viens no grūtākajiem periodiem manā dzīvē – milzīga atbildība, bezmiega naktis, tehnoloģiskās kartes, produktu pasūtījumi, laika plānošana. Tā bija pārslodze, bet arī milzīga skola.
Kādu lomu tavā ceļā spēlējuši skolotāji?
Fjodors:
Milzīgu. Tieši skolotāji Bulduru tehnikumā mani iedrošināja piedalīties konkursos, trenējās kopā ar mani jau no pirmajiem kursiem. Bez viņu atbalsta tas nebūtu iespējams.
Kāds ir tavs galvenais dzīves princips?
Fjodors:
Sākumā ir jāstrādā, jāattīstās un jāmācās, lai vēlāk varētu baudīt augļus. Es izvēlos tagad strādāt uz maksimumu, nevis piecus gadus “tusēt” un pēc tam neko nesasniegt.
Novēlam Fjodoram un Latvijas komandai vislabākos panākumus Bocuse d’Or konkursā – izturību, pārliecību par saviem spēkiem un veiksmi šajā augstākās meistarības pārbaudījumā. Lai ieguldītais darbs, disciplīna un aizrautība vainagojas ar spilgtu sniegumu un lepnumu gan pašiem, gan visai Latvijai.
Iespējams, šī intervija iedvesmos arī citus uzdrošināties – izvēlēties profesiju ar sirdi, izturēt grūtākos brīžus un saprast, ka katrs ieguldītais darbs ir solis tuvāk sapnim. Jo lielas virsotnes sasniedz tie, kuri nebaidās no darba, disciplīnas un izaicinājumiem ceļā uz panākumiem.
